Vecauces muižas pils tiek uzskatīta viena no pirmajām angļu neogotikas stila pilīm, kas celta pēc tā laika ievērojamā Berlīnes arhitekta Frīdriha Augusta Štīlera projekta toreizējām muižas īpašniekam Karlam fon Mēdemam no 1842. – 1845. gadam.
Kā pirmais Vecauces muižas lēņu kungs rakstos minēts Johans fon Bremens. Vēlāk muiža gan mantošanas, gan pārdošanas ceļā vairākkārt mainījuši īpašniekus, bet visilgāk tā atradusies tieši Mēdemu dzimtas īpašumā, kam tā piederēja līdz pat 1920.gadiem, kad to atsavināja Latvijas valsts.
Ap pili plešas 13 ha liels parks ar svešzemju koku un krūmu stādījumiem un diviem dīķiem, kas tika veidoti jau pils celtniecības laikā. Starp abiem dīķiem ved ceļš ar skaistu vecu liepu aleju.
Vecauces pils šobrīd darbojas kā tūrisma un kultūras centrs. Tiek piedāvāts gida pavadībā apskatīt telpas un uzzināt vairāk par muižas vēsturi un ar to saistītajiem nostāstiem un leģendām, kā arī par LLU mācību un pētījumu saimniecību "Vecauce", kura apsaimnieko pili un daļu no agrākajām muižas zemēm jau no 1921.gada. Pilī notiek koncerti un izrādes, kā arī iespējams paēst pusdienas, pārnakšņot un iznomāt telpas pasākumiem. Iepriekšēja pieteikšanās.
Informācija : http://www.auce.lv/
pirmdiena, jūnijs 8
Bēnes muiža (Behnen)
 |
| Bēnes muiža (kungu māja) Foto : Sandris Kuzmickis |
Bēnes muiža izveidota 16.gadsimta beigās, kad sabruka Livonijas ordenis un sāka veidoties Kurzemes - Zemgales hercogiste. Par muižas teritoriju kļuva zemes, kuras iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks Dr.Bergs. Gadiem ejot, muižas saimnieki bieži mainījās.
Muižas teritorijas izaugsme saistāma ar 1922.gadu, kad tās nomnieks bija Otto Valdemārs Gailītis. Nopostītu un panīkušu saimniecību (tolaik pati muižas ēka tika saukta par Bēnes Kulturālo centru) viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju.
Līdz mūsdienām saglabājusies kungu māja, kas celta no 1876. līdz 1878.gadam neogotiskā stilā, bet vēlākos gados daļēji pārbūvēta. Projekta autors bijis Pēterburgas arhitekts Šļups. Saglabājušās arī citas muižas kompleksa ēkas – kūts, lielā klēts, ūdens un tvaika dzirnavas, kalpu māja. 1905.gadā muižas ēka tika nodedzināta, bet vēlāk atjaunojot kļuvusi nedaudz mazāka un vienkāršāka.
Šobrīd muižas ēkas piebūves daļā atrodas Bēnes tautas nams, bet pašā muižas ēkā pagasta pārvalde. Daudzo pārbūvju un remontdarbu dēļ interjerā autentiski elementi prakstiski nav saglabājušies, bet baltā muižas ēka ar smailajiem tornīšiem, balkonu un krāšņiem puķu stādījumiem vasarā, izskatās ļoti majestātiska no ārpuses. Turpat blakus gravā tek Auces upīte, kurai pāri ved vēsturiskais mūra tilts un atrodas jaunā Bēnes estrāde.
Informācija : http://www.auce.lv/
piektdiena, jūnijs 5
ceturtdiena, jūnijs 4
Zlēku muiža (drupas)
 |
| Zlēku muiža (drupas) Foto : Sandris Kuzmickis |
 |
| Zlēku muiža (drupas) 2012.g. Foto : Daina Ozola |
No 1561. gada līdz 1920. gadam Zlēku muiža piederējusi fon Bēru dzimtai. Zlēku muižas komplekss celts 18. gadsimta sākumā. Taisnstūrveida pagalms apbūvēts no trim pusēm, galvenais pievedceļš iet cauri vārtu arkai starp bijušo pārvaldnieka dzīvojamo māju un klēti. Pēc 1920. gada agrārās reformas, kad Zlēku muiža tika sadalīta jaunsaimniecībās, nekoptais muižas ansamblis sāka degradēties. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī Zlēkās bija ierīkots no Rīgas evakuētais vācu armijas hospitālis.
Kungu mājā bija pats hospitālis, pārvaldnieka mājā dzīvoja personāls. Muižas pils nodega 1945. gadā. Patlaban Zlēku muižas ēkas ir izpostītas. Daudzu ēku (doktorāta, teātra, virtuves) vairs nav.
Citas ēkas pēckara gados ir pārbūvētas, neskarti palikuši vienīgi vārtu portāli. Patlaban īpašnieks - Zlēku pagasta pašvaldība.
Izmantotā literatūra : no " Zidusī latvija"
trešdiena, jūnijs 3
Vormsātu muiža (Wormsahten)
 |
Vormsātu muiža 2013.g.
Foto : Sandris Kuzmickis
|
Vormsates muiža vēsturiski cieši saistīta ar Aizupes pili. Vormsate kalpojusi, ka mednieku namiņš lielajam Aizupes pilīm. Vormsates pamati bija uzbūvēti 16.gadsitā, savukārt 18.gadsimtā māja bija rekonstruēta un pārbūvēta jo īpašnieks bija arhitekts. Par Vormsates īpašniekiem saskaņā ar arhīva datiem bija loti slavenas vācu ģimenes - fon Rozeni, fon Schlipenbahi, fon Hannes. Vormsates teritorijā kādreiz bija vīna darītava ar pagrabu un citas palīgēkas, ka arī avots un spice ar labas kvalitātes ūdeni. Vormsates muižas teritorijā atrodas dīķis (ar forelēm) un upe, aramzeme, mežs un brīnišķīgs vecs ošu parks. Muižas platība ir ap 32 hektāriem. Papildus vēlos atzīmēt ,ka Vormsate ir lielākais un vecākais ošu parks (dārzs) Baltijā, kas reģistrēts vairākos starptautiskajos dārzu un parku katalogos un 18.-19.g. hronikās.
Izmantotā literatūra : Īpašnieka komentārs panoramio.com
pirmdiena, jūnijs 1
Dinaburgas pils (Dünaburg) (pils rekonstrukcija)
 |
| Dinaburgas pils pirms nopostīšanas 1577. gadā. |
Pēc lietuviešu karagājieniem pāri Daugavai un Dubnas kaujas Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas izplānoja jauna "Daugavas cietokšņa" (Dünaburg) celšanu pie latgaļu Naujenes pils. Dinaburgas pils celšanas gads nav precīzi zināms, bet pieņem, ka tas varējis notikt ap 1275. gadu, taču ne vēlāk par 1277. gadu. Pēc cita uzskata pils uzcelta jau 1273. — 1274. gadā. Lietuvas dižkunigaitis Traidens ar lielu karaspēku, kurā bija arī loka šāvēji no Zelta Ordas pakļautajām Polockas, Vitebskas un Smoļenskas kņazu zemēm. Apvienotais karaspēks četras nedēļas aplenca Dinaburgas pili, bet nespēja to ieņemt un nodedzināt. Tomēr 1281. gadā Lietuvas ķēniņš Traidenis iekaroja Jersikas pili un apmainīja to pret Livonijas ordenim piederošo Dinaburgas pili.
1313. gadā mestrs Gerhards fon Jorke atjaunoja Dinaburgas pili, bet 1396. gadā to atkal nopostīja lietuvieši. 1403. un 1418. gadā dižkunigaitisVītauts Dižais atkārtoti nopostīja cietoksni. 1413. -1414. gada ziemā Dinaburgas pili (Dimmebourg) apmeklēja ceļojošs viduslaiku bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā, kas tālāk devās uz Lietuvu. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un Latgalē.
Pēdējais Daugavpils komturs Georgs līdz 1559. gadā bija spiests atstāt Dinaburgas cietoksni, jo Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpili Lietuvas dižkunigaitim un Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV pilnībā sagrāva seno pili un tirdzniecības apmetni pie tās un nodibināja jaunu nocietinājumu — Dinaburgas skansti 19 km lejpus Dinaburgas pils. Pie bijušās Dinaburgas pils izveidojās Hofzumbergas (Hof zum Berg), vēlāk Hoftenbergas muiža.
Izmantotā literatūra :
Полоцкие грамоты XIII — начала XVI в. / Сост. А.Л. Хорошкевич 4.1. М.,1977. С. 35-36.
Löwis of Menar K. Burgenlexicon für Alt-Livland. Rīga, 1922. — 53 lpp.
Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. Vilnius, 1989. — 161 lpp.
Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dzedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. - 410 lpp.
Juzefovas muiža
 |
| Juzefovas muižas kungu māja 20. gs. sākumā. Foto : nezināms |
19. gs. beigās Juzefovas un Hoftenbergas muižas ieguva Šahno dzimta. Bogdans Šahno ap 1900. - 1901. gadu uzcēla jaunu Juzefovas muižas ēku pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta vēlīnā historicisma stilā. Muižas īpašnieks par paraugu ēkai esot izvēlējies Parīzes tuvumā redzētu pili. Viņa brālis Marians Šahno netālu esošajā Hoftenbergas muižā uzcēla otru kungu māju.
Pirmā pasaules kara laikā tika izdemolēta muižas kungu mājas iekārtu, pēc kara muižas īpašnieks telpas atjaunoja. Muižas zirgu staļļa ēkā 1932. gadā iekārtoja spirta brūzi. 1942. gadā ēku nodedzināja un muižu izpostīja.
Padures pils (Aizpute)
Padures pils kungu māja celta parādes pagalma malā pretī iebraucamam ceļam pēc 1837.gadā vēlā klasicisma jeb ampīra stilā skotu muižniekam, tirgotājam Džonam Balfūram. Tajā ir gan sākotnējās greznās ieejas durvis, koka kāpnes, krāsnis. Pilī atradies lifts, ar kuru no pagrabstāva produkti nogādāti virtuvē. Augšstāvā un ēdamzālē ir saglabājušies iebūvēti skapji. Krāsnī iebūvēta speciāla ierīce, lai barona kafija vienmēr silta. Ēdamzāles durvīs ir eņģes, kādu neatradīsiet citās tā laika būvēs – durvis turas divos punktos, tās var ļoti plaši atvērt. Vienā muižas spārnā otrajā stāvā vēl šobrīd atrodas vēsturiska vieta – 19.gadsimtā būvēta tualete.
Informācija : Zudusī Latvija
Atrašanās vieta : Padures klēts, Padure, Padures pag., Kuldīgas nov., LV-3321
Aumeisteru muiža (Serbigal)
 |
Aumeisteru muižu (Serbigal) 2011.g.
Foto : Māra Evardsone
|
1554. gadā Meinhards fon Šrīšteds to nodod Albertam Finkam.
1594. gadā Finks muižu pārdod Johanam Tīzenhauzenam no Tirzas par 25 000 mārku. Vēlāk mantojumā to saņem viņa dēls Kaspars. Muiža Tīzenhauzenu īpašumā paliek līdz 1616. gadam.
Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600-1629) zviedru karalis Gustavs II Ādolfs Aumeisterus piešķir Detlofam fon Hilzenam.
Pēc 1634. Gada noslēgtā pirkšanas līguma Aumeisterus iegūst valsts padomnieks Gabriels Uksenšterns.
1688. gadā kā muižas īpašnieks minēti padomnieka Paula fon Helmersena mantinieki un grāfs Bengts Uksenšterns.
Lielais Ziemeļu karš Aumeisteriem ir vispostošākais. Kara laikā visas ēkas tiek nodedzinātas.
Pirmo kungu māju Aumeisteros uzceļ tikai pēc 1711. gada mēra epidēmijas. Tas varētu būt ap 1715. gadu.
Ap 1716. gada maiju muižu nopērk Eriks Kristians Štokirhs.
1737. gadā ar ķeizerienes Annas atļauju par 9 000 dālderu muižu nopērk majors Johans fon Vulfs.
Aumeisteru muižas lielākais ekonomiskais uzplaukums saistās ar Johana fon Vulfa mazdēla Heinriha Ādolfa fon Vulfa (1765-1843) vārdu. Pateicīgie pēcnācēji Heinriham Ādolfam muižas parkā uzstāda no smilšakmens darinātu piemiņas zīmi, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Vectēva iesākto turpina Emīls fon Vulfs (1840-1910). Viņš ir pēdējais dzimtas pārstāvis, kas apglabāts dzimtas kapos Aumeisteros. Muižas mantiniece – meita Marija Kristīne, pēc Latvijas valsts izveidošanas 1918. gadā uzturas Itālijā. Viņa mirst 1944. gadā Cīrihē neatstājot pēcnācējus.
Pašreiz redzamais muižas komplekss ir veidojies no 18. gs. Beigām līdz 19. gs. sākumam. Līdz mūsdienām saglabājušās pils jeb kungu mājas vecums ir apmēram 200 gai, par ko liecina atrastais vējrādis ar gadskaitli „1793”. Pats kungu nams nav tik vizuāli efektīvs kā vēlāk celtā pārvaldnieka māja. Kungu māja krāsota bāli dzeltenā krāsā. Iekšienē saglabājies 19. gs. otrās puses plānojums ar vēlākām izmaiņām. Labi saglabājusies jumta konstrukcijas izbūve liecina, ka ēka tikusi pagarināta. Maz ziņu par bijušo iekštelpu bagātīgo interjeru. Ir saglabājušās tikai dažas detaļas. Parkets bija veidots kā dažādu koka dēlīšu mozaika; dažās telpās bijušas zīda tapetes; par zaļā un dzeltena marmora kamīniem liecina tikai atrastās lauskas, logu palodzēm lietots balts marmors. 1949. gada arhitektoniskajā apsekojumā daļa šo detaļu ir aprakstītas, taču nedaudz vēlāk vairs nav konstatētas.
Pēc veco aumeisteriešu atmiņām, kungam bijusi „medību”, jeb „zaļā istab”, kur atradušās medību trofejas un ieroči. „Kafijas istaba” savukārt ieturēta brūnos toņos. Tur atradies kamīns, kura priekšā klāts kafijas galds. Uz ēdamistabu veda divviru durvis. Sienas istabā bija apdarinātas ar koka paneli, bet visgreznākie bija griesti: tumša ozolkoka iekārto griestu kesonos iestiprināti dekoratīvi keramikas šķīvji.
Muižas pilij bijusi arī piebūve, kura saukta par ziemas dārzu, oranžēriju, siltumnīcu, dreifūzi u.c. Tajā audzēti dažādi siltummīloši augi un pat mituši pāvi, veidojot patīkamu atpūtas vietu. Ieeja bijusi tieši no pils telpām. Apsildīšanas kanāli no ķieģeļiem veidoti zem grīdas. Pagrabā bijusi vīnogu un ābolu sulu spiestuve un vīna gatavošanas vieta. Šim nolūkam iebūvētas 4 centnera vannas.
Pils priekšā veidots parādes pagalms ar pebraucamo rundēli. Šeit bijis arī paviljons un fon Vulfu dzimtas piemiņas akmeņi.
No parādes pagalma redzama otra nozīmīgākā un daudz greznākā kompleksa ēka – pārvaldnieka māja, saukta arī par „sarkano māju”, jo būvēta no vietējiem sarkaņiem ķieģeļiem. Uzraksts uz jumta spēres „1896” liecina par ēkas vecumu. Tā celta neorenesanses stilā ar tam raksturīgo ārējo un iekšējo apdari. Celtnes greznās, sarkano ķieģeļu fasādes ar apmetuma apdari papildina metālkalumi. Pārvaldnieka māja nav būtiski pārbūvēta. Saglabājušās liecības par par tā laika kvalitatīvajiem galdniecības izstrādājumiem un iekšējo interjeru.
Telpām raksturīgs polihroms krāsojums, rāmju sistēma ar ornamentālām joslām. Apdare, krāsojums, tonālie risinājumi un ornamenta zīmējumi veido pilnvērtīgu 19. gs. otrās puses dzīvojamās ēkas interjeru. Krāsojumā izmantotas gaiši pelēkā, tumši pelēkā, zilā un gaiši zilā, brūnā, okerdzeltenā un rozā krāsas. Galdniecības izstrādājumi pārsvarā veidoti no priedes un bērza, dažreiz imitējot ozolkoku.
Abās greznākajās telpās ir sienu apakšējo daļu panelējums, bet griesti veidoti ar kasetējumu, kas aizpildīts ar dažādos leņķos liktiem gropētiem dēļiem.
Ekas apkuri nodrošināja krāsnis, no kurām greznākā atradās galvenajā zālē. Te ir bijusi arī viena no muižas senākajām elektroinstalācijām ar stikla izolatoriem virs apmetuma, pieskaņojot tos sienas krāsojumam.
Staļļa un ratnīcas, kučieru mājas un manēžas celtniecība pabeigta 19. gs., izveidojot ar zirgkopību saistītu ēku grupu, ieskaitot atsevišķu pagalmu un aploku.
Pulksteņklēts un labības klēts atrodas vistuvāk kungu mājai un ir veidotas vienotā stilistiskā formā. Klēts stipri pārbūvēta un tāpēc zaudējusi savu sākotnējo izskatu. Pulksteņklēts nosaukums skaidrojams ar to, ka virs jumta bijis izbūvēts koka tornis, kur atradies zvans. Ar to dots signāls gājēju un muižas kalpu darba cēliena beigām, tādēļ arī nosaukums pulksteņklēts.
Pakrastē, gandrīz pie paša ezera, kas tagad pilnībā pārpusvojies, atradās lopu kūts, šķūnis, muižas spirta brūzis un kalpu māja. Nedaudz tālāk no centrālās daļas atrodas bijušais pagasta nams, vēlāk pasts, un magazīnas klēts.
Arpus muižas centrālās daļas paliek kalpu māja un tvaika dzirnavas, ķieģeļu ceplis. Eka, kas nepieder muižai, bet veido tās vizuālo tēlu ir krogs. Tas atrodas pie ceļa, kas ved no muižas centra uz baznīcu.
 |
| Aumeisteru muižas (Serbigal) parks 2011.g. Foto : Māra Evardsone |
Parks
Pašreizējais Aumeisteru muižas parks nav vecāks par 100-160 gadiem. Pirmais Aumeisteru muižas ainavu parks veidots 19. gs. sākumā starp jaunuzcelto mūra pili un Zaļo dīķi. Parka telpiskā kompozīcijā sākumā bijis ietverts arī vecais augļu un sakņu dārza dīķis, par ko vecie aumeisterieši stāstījuši, ka gulbji peldējuši pie pašas pils.
Nelielo, ieapaļo dīķi, kas atradās lejpus muižas pils (terases ar kāpnēm veidotas tikai 19.gs. beigās) aiz nolaidena, ceriņu un introducēto mežrožu ieskautā zāliena, varēja apiet pa platu pastaigu ceļu, kā arī nokļūt liepu, egļu, baltegļu un dažādu svešzemju krūmu paēnā.
Dīķa pretējā krastā redzami koku un krūmu puduri, kur starp lapu koku vainagiem pavīd arī skuju koki. Eksotiski izskatījās dažādās Vāczemes egles un priedes.
Zaļā dīķa krastmalai tuvākais ceļš atkārtoja visus krasta līkumus. Domājams, ka šajā skatā bija pamanāms arī mazais dīķis, kas varēja izskatīties pēc veca nocietinājuma grāvja. Aizraušanās ar mākslīgajām pilsdrupām, kapakmeņiem un vientuļnieku būdiņām ainavu parkos bija beigusies, bet nojausmas par nocietinājumu grāvjiem pilnīgi no modes neizgāja nekad.
Vēl 19.gs. 70. gados Aumeisteru muižas parks aizņēma tikai augšminēto platību. Pils dienvidaustrumu pusē atradās parādes pagalms ar ieapaļu rundēli, kam gar malu veda ceļš no Valkas uz Palsmani un tālāk uz Piebalgu.
Pret muižas pili aksiāli orientētais piebraucamais ceļš veda caur plašu augļu dārzu, kas bija sadalīts vienādos četrstūros. Vienā no tiem atradās laistīšanai paredzēts dīķis, kas vēl tagad redzams Palsmanes ceļa malā. Līdzīga ozīme bijusi arī Gobu dīķim.
Lauksaimniecības zeme līdz senajam apvedceļam kļūst par jauno parku ar lielām ar lielām Sibīrijas ciedrupriežu, baltegļu, egļu un lapegļu grupām. Tādejādi ceļš paliek parka vidū. Laistīšanas dīķis kļūst par ainavu parka sastāvdaļu un tos apstāda ar visdažādākajiem svešzemju kokiem un krūmiem. Mode tolaik ir pievērsusies Sibīrijai, Kīnai un Ziemeļamerikai – stāda Nutkas avenes, tūjas. Azijas izcelsmes ceriņus un Amerikas vilkābeles, krokainās rozes.
Vaļņa nogāzē pret brūzi, bija iestādīts mežs, kur atrodami gan vietējo sugu koki un krūmi, gan Sibīrijas ciedru priedes un baltegles , lapegles, stepju gobas, svešzemju savvaļas rozes, kklintenes u.c.
1880.gada pārmaiņas skar ne tikai Sarkanās mājas apkārtni. Tad pārveido arī muižas parka centrālo daļu un lauci, kas sniedzās no pils līdz Zaļajam dīķim. Abas lauces puses ietvēra ar betona atbalstsienām un balustrādēm. Pastaigu ceļus novirza augšpus atbalstsienām. Pils priekšā uz parka pusi aiz relatīvi šaura ceriņu, rožu krūmu un puķu stādījuma izveido veselu terašu un kāpņu sistēmu.
1899. gadā muižas centram tika izstrādāts un drīz realizēts elekrifikācijas plāns. Elektrību ieguva tvaika dzirnavās un apgaismoja ne vien muižas ēkas, bet sūknēja arī ūdeni, pat kūtīm. Netālu – Melnajā purvā ieguva pakaišu kūdru, ko sasmalcināja muižas dzirnavās. Kūtīs siens pa lūkām no kūtsaugšas tūlīt dots lopiem priekšā.
19.gs. beigās izveidoja ķieģeļu cepli, kura ražojumus izmantoja muižas ēku būvei, arī Sarkanajai Mājai.
Emīla fon Vulfa iecere bijusi izveidot tādu šķirnes zirgu audzētavu, lai tie piedalītos nozīmīgās sacensībās un, protams, uzvarētu. Diemžēl nāve pārtrauca šo viņa nodomu.
Informācija : Pēc Aijas Priedītes, Vinetas Skutānes, Ilzes Janelis grāmatas Aumeisteru muiža. Rīgā, 1999)
Allažu muižu pils (Gut Allasch)
 |
| Allažu pils 1905.g. Foto : No |
Muiža piederēja fon Blankenhāgenu dzimtai.
Tirgotāju un muižnieku dzimta Krievijas impērijas Vidzemes guberņā.
1905.gada revolucionāro notikumu laikā Allažu muiža tika nodedzināta.
 |
| Alkoholiskais dzēriens“Allažu ķimelis" (Allasch Kümmel) |
1905.gadā pils nodega. Bokslafs atjaunoja pili ap 1911.g. Allažu pagasts cieta I pasaules kara laikā, jo cauri pagasta teritorijai 4 km garumā gāja frontes līnija, kara postījumos pilnīgi tika sagrauta muižas pils. No kādreizējās Allažmuižas saglabājušās tikai ūdens dzirnavas un Allažmuižas parks, kurā ir piemiņas vieta II Pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem..
svētdiena, maijs 31
Līksnas muiža
Līksna kā apdzīvota vieta veidojās uz zemes, kuru 1230.g. latgaļu senvalsts Jersikas valdnieks Visvaldis uzdāvināja cisterciešu klosterim, un kuru pēc tam pārvaldīja Dinaburgas (Daugavpils) komturi. 1677.g. Līksnu iekļāva Daugavpils stārastijā, kuru pārvaldīja fon Zībergi. Muižas senais nosaukums: Lixten. Līksnas muižas ēku 1770. g. baroka stilā uzcēla vojevoda grāfs J.Plāters- Zībergs, bet 19. gs. vidū tā tika pārbūvēta gotiskā stilā. Pilī bija 35 istabas, bet tās bibliotēkā glabājās 10000 grāmatu. Pils parks bija iekārtots angļu un franču stilā, bet tā ozolu alejās atradās nišas ar akmens soliem. 1861. g. pils izdega. Gāja bojā dzimtas arhīvi, bibliotēka un mākslas darbi. 1878.-1880. g. pils tika atjaunota pēc Daugavpils arhitekta A. Neimaņa projekta. Tā atradās Daugavas labajā krastā uz stāvas krasta nogāzes, kuras pakājē tek Līksnas upe, kas pēc kāda puskilometra ieplūst Daugavā. Muižas apbūve bija daļēji saglabājusies, taču pils tika nopostīta 1. pasaules karā. Tagad redzami vien tikai atsevišķi drupu fragmenti.
Atrašamās vieta : Līksna, Līksnas pagasts, Daugavpils novads
Informācija ņemta : visitdaugavpils.lv
Vaboles muiža
Muižas veidošanu 19.gs. sākumā uzsāka grāfs Boļeslavs Plāters-Zībergs.
 |
| Plāteru-Zībergu dzimtas ģerbonis |
Plāteri jeb dzimtkungi no Brēles, saukti par Plāteriem (vācu: von dem Broele, genannt Plater), vēlāk Plāteri-Zībergi (poļu: Plater-Zyberk), ir senavācbaltiešu dzimta, kas ieceļojusi Livonijā 14.-15. gadsimtā un vēlāk izplatījusies arī Lietuvā, Polijā un Krievijā. Plāteri līdzās Hodkevičiem, Sapegām,Borhiem un Hilzeniem bija lielākie zemes īpašnieki Latgalē.
Līdz mūsdienām no muižas apbūves saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Klēts ēka ir interesanta ar smagnējām būvformām, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. 1947. g. stallī iekārtoja skolu. 1999. gados tā tika rekonstruēta. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, no sarkanajiem ķieģeļiem izteiksmīgi izceļas logu ailu augšdaļas. Muižas pēdējais īpašnieks - Teofils Staņislavs Jozefs Plāters-Zībergs (1862-1917).
Atrašanās vieta : Vabole, Vaboles pagasts, Daugavpils novads
Informācija ņemta : visitdaugavpils.lv
Kazimirišķu muiža
 |
| Kazimirišķu muižas kungu māja 20. gs. sākumā. |
Ēka sastāvēja no diviem atšķirīgu izmēru būvapjomiem, kurus vienoja vienstāvīgs korpuss. Fasādes bija rotātas ar stilam atbilstošām dzeguļu joslām un robotām karnīzēm. Muižā saimniekoja Janīna Plātere-Zīberga. Pirmā pasaules kara laikā muižas ēkas tika iznīcinātas.
Mūsdienās saglabājies vienīgi Kazimirišķu muižas parks.
Atrašanās vieta : Ilūkstes novada Pilskalnes pagasta Kazimiriškos.
Hoftenbergas muiža jeb Kalnu muiža
 |
Hoftenbergas muižas kungu māja 20. gs. sākumā.
Foto: nezināms
|
Bijušie īpašnieki:
- No 17.gs.- 19.gs.beigām Hoftenbergas muižas zemes pieterēja poļu muižnieku Šadursku dzimtai.
- 20.gs. sāk. - 1923.g. - Hoftenberga muižu mantoja Marians Šahno(1870. - 1922.g.9.02.) un viņa sieva Marija Montvilnova no Lietuvas.
1923.g. - pēc Mariana un Marijas nāves – Hoftenberga muižu manto brālisBogdans Šahno. Tā kā šajā laikā Šahno piederēja arī Juzefovas muiža, Hoftenbergasmuižas 50 ha bija grūti uzturami un tā tika pārdota.
- Līdz 1925.27.02.- Hoftenberga muižas daļa pieder Fedotam un Filimonam Jevsejeviem.
- 1925.27.02. - apmēram 1934.gadam – Foftenberga muižas daļa pieder Duborgh Augustei.
- 1927.29.07., tika izstrādātsHoftenberga muižas šnoru zemes likvidēšanas projekts- projektu izstrādāja Zemkopības departamenta II šķ. mērnieks M. Skuja.
- 1930. jūlijā , tika izstrādāts vēl viens Hoftenbergas muižas zemes sadalīšanas projekts, to izstrādāja II šķ. Mērnieks J. Lauberts.
- 1934.-1935. gadāHoftenbergas muižas zemi “Kalnu mājas”(54,824 ha) ieguva savā īpašumā JurisVelkme (dzimis 1889.g. Rudzātu pag. Saltupē )un saimniekoja līdz Padomju Savienības okupācijai, vēlāk devās bēgļu gaitās un ar kuģi ierodas Vācijā. Vēlāk visa ģimene nokļūst Amerikā, kur viņam piebiedrojas viņa sieva Jugana, dēli Valdis un Juris. Čikāgā Juris nododas maizes darbam, un cenšas nodrošināt ģimenei iztiku.Mirst 1958.28.11. Čikāgā, ASV, apglabāts Sv. Jāzepa kapos.
Jura Velkmes brāļi:
VELKME JĀNIS – garīdznieks, monsinjors, pāvesta galma prelāts, Latgales atmodas laika darbinieks, publicists, lauksaimniecības un kooperācijas veicinātājs, Triju Zvaigžņu ordeņa un garīgo ordeņu kavalieris.
Dzimis 1876. gada 14. decembrī Rudzātu pagasta Soltupē (agrāk Preiļu pag.). beidzis Rīgas Pētera I reālskolu un Pēterburgas garīgo semināru (1902). Bijis vikārs Pēterburgā (1902 – 1903), Preiļos (1903 – 1906), prāvests Rīga, Ludzā, Kalupē (1906 – 1912), Dagdā, dekāns Aglonā (1913 – 1920) un Rēzeknē, prāvests un dekāns Ilūkstē, prāvests Kuldīgā un Kurzemes dekāns 91938 – 1944). Viņš stingri nostājas par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. Bija Latgales pagaidu zemes padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis. Kalupē 1908. gadā nodibināja pirmo lauksaimniecības biedrību Latgalē. 1922. gadā nodibinoties Latgales lauksaimniecības biedrību savienībai, J. Velkme visu laiku ir tās vadošo darbinieku vidū. Kopš 1935. gada ir Latvijas Lauksaimniecības kameras vicepriekšsēdētājs. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, 1950. gadā – uz ASV.
Miris 1962. gada 4. martā un apbedīts ASV, Sanvalijā.VELKME ANTONS – Latvijas valsts un sabiedriskais darbinieks, publicists, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Dzimis 1886. gada 9. jūlijā Rudzātu pagasta Soltupē. Beidzis ģimnāziju Maskavā. Bijis Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, Saeimas deputāts, zemkopības un iekšlietu ministra biedrs, Latvijas bankas padomes loceklis, Latvijas bankas Rēzeknes nodaļas pārvaldnieks un Rēzeknes Latviešu biedrības priekšnieks. 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Krieviju. Par viņa tālāko likteni ziņu nav.
 |
| Hoftenbergas muiža jeb Kalnu muiža |
Agrārās reformas gaitā muižu sadalīja 87 vienībās 44 ha kopplatībā. Nepabeigtā ēka tika daļēji nojaukta un tajā no 1947.gadā līdz 1957. gadam bija kantoris un Naujenes ambulance ar zobārsta kabinetu, bet kūtī atradās darbnīca.
Neapsaimniekotā muižas ēka nodega 2002. gadā.
Izmantotā literatūra:
“Valdības Vēstnesis”- 1935.g.4.11. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1936.g.07.08. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1925.g.10.02. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1923.g.28.02. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1938.g.17.05. (www.periodika.lv)
Prelāts Jānis Velkme, 1876-1962/ sakārt. un izd. Antons Zalāns; rediģ. Antonija Millere.- [B.v.]: Antons Zalāns, 1995.- 395 lpp.: il.
Aftanazy R. Materyaly do dziejõw rezydencji. – T. III A – Warszawa, 1987. – 277. – 278. s.
Jēkabsons Ē. Poļi Latvijā. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1996.
Zilgalvis J. Daugavas muižas 18. gs. – 20. gs. sākums. – Rīga: Izglītība. – 1998. – 30. – 31. lpp.
LVVA fondu materiāli (kopijas): 1679. f., 174. apr., 61. lieta – Hoftenbergas muižas papildu zemes ierīcības projekts (1930 – 31)
 |
| Hoftenbergas muiža jeb Kalnu muiža 2015.g. Foto : http://irc.lv/ |
Izmantotā literatūra:
“Valdības Vēstnesis”- 1935.g.4.11. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1936.g.07.08. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1925.g.10.02. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1923.g.28.02. (www.periodika.lv)
“Valdības Vēstnesis”- 1938.g.17.05. (www.periodika.lv)
Prelāts Jānis Velkme, 1876-1962/ sakārt. un izd. Antons Zalāns; rediģ. Antonija Millere.- [B.v.]: Antons Zalāns, 1995.- 395 lpp.: il.
Aftanazy R. Materyaly do dziejõw rezydencji. – T. III A – Warszawa, 1987. – 277. – 278. s.
Jēkabsons Ē. Poļi Latvijā. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1996.
Zilgalvis J. Daugavas muižas 18. gs. – 20. gs. sākums. – Rīga: Izglītība. – 1998. – 30. – 31. lpp.
LVVA fondu materiāli (kopijas): 1679. f., 174. apr., 61. lieta – Hoftenbergas muižas papildu zemes ierīcības projekts (1930 – 31)
trešdiena, maijs 27
Mežmuižas muiža
otrdiena, maijs 26
Aizkalne (Jasmuiža)
 |
| Aizkalne (Jasmuiža) Foto : dekaini.lv |
Aizkalnes ievērojamākais un pazīstamākais apskates objekts ir Raiņa muzejs “Jasmuiža”, kas izvietojies bijušajā Jasmuižas muižā. Kad Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns 1883. gadā sāka saimniekot Jasmuižā, tā atradās Vitebskas guberņas Daugavpils apriņķī, un muižas īpašnieks bija Dinaburgas 2. ģildes tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs, no kura to nomāja K. Pliekšāns. Pliekšānu ģimene Jasmuižā nodzīvoja līdz 1891. gadam. Kuzņecovu dzimta Jasmuižā saimniekoja līdz 1949. gadam.
No 1949. līdz 1960. gadam Jasmuižā bija kolhoza “Rainis” kantoris, darbinieku dzīvokļi, Aizkalnes ciema padome, muižas kūtīs atradās kolhoza zirgi un govis.
1964. gadā Jasmuižā nodibināts sabiedriskais muzejs, bet 1966. gadā tas kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (no 2001. gada – VA Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja) filiāli.
Jasmuižā topošais dzejnieks Rainis pavadīja savas ģimnāzista un studenta brīvdienas. Šajā posmā Rainis ne tikai daudz lasīja pasaules klasiķu darbus, bet arī nopietnāk pievērsās dzejai, dramaturģijai, tulkošanai, rakstīja dienasgrāmatu, kurā atspoguļojas Jāņa Pliekšāna tā brīža pretrunīgās izjūtas, sevis meklējumi, kā arī Pliekšānu ikdiena un sadzīve Jasmuižas muižā.
Rekonstruētajā bijušajā muižas pārvaldnieka dzīvojamajā mājā ierīkota ekspozīcija “Raiņa ģimnāzijas un studiju gadi”. Muzejā skatāma plaša Latgales keramikas ekspozīcija.
1974. gadā no Silajāņu Šembeļiem uz Jasmuižu pārvesta un 1999. gadā rekonstruēta Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīca un ceplis, kur var iepazīt vidi un apstākļus, kādos novada podnieki strādājuši XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā. Te (noteiktos datumos) tiek demonstrēts keramikas apdedzināšanas process malkas ceplī.
Jasmuižā var baudīt Latgales novada krāšņo dabu, pastaigājoties pa seno muižas parku Jašas upītes krastos. Muzeja teritorijā atrodas brīvdabas estrāde, kur vasarā notiek dažādi pasākumi: teātra izrādes, koncerti, zaļumballes.
Informācijas ņemta : http://www.dekaini.lv/
Abonēt:
Ziņas (Atom)