 |
Aumeisteru muižu (Serbigal) 2011.g.
Foto : Māra Evardsone
|
1554. gadā Meinhards fon Šrīšteds to nodod Albertam Finkam.
1594. gadā Finks muižu pārdod Johanam Tīzenhauzenam no Tirzas par 25 000 mārku. Vēlāk mantojumā to saņem viņa dēls Kaspars. Muiža Tīzenhauzenu īpašumā paliek līdz 1616. gadam.
Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600-1629) zviedru karalis Gustavs II Ādolfs Aumeisterus piešķir Detlofam fon Hilzenam.
Pēc 1634. Gada noslēgtā pirkšanas līguma Aumeisterus iegūst valsts padomnieks Gabriels Uksenšterns.
1688. gadā kā muižas īpašnieks minēti padomnieka Paula fon Helmersena mantinieki un grāfs Bengts Uksenšterns.
Lielais Ziemeļu karš Aumeisteriem ir vispostošākais. Kara laikā visas ēkas tiek nodedzinātas.
Pirmo kungu māju Aumeisteros uzceļ tikai pēc 1711. gada mēra epidēmijas. Tas varētu būt ap 1715. gadu.
Ap 1716. gada maiju muižu nopērk Eriks Kristians Štokirhs.
1737. gadā ar ķeizerienes Annas atļauju par 9 000 dālderu muižu nopērk majors Johans fon Vulfs.
Aumeisteru muižas lielākais ekonomiskais uzplaukums saistās ar Johana fon Vulfa mazdēla Heinriha Ādolfa fon Vulfa (1765-1843) vārdu. Pateicīgie pēcnācēji Heinriham Ādolfam muižas parkā uzstāda no smilšakmens darinātu piemiņas zīmi, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Vectēva iesākto turpina Emīls fon Vulfs (1840-1910). Viņš ir pēdējais dzimtas pārstāvis, kas apglabāts dzimtas kapos Aumeisteros. Muižas mantiniece – meita Marija Kristīne, pēc Latvijas valsts izveidošanas 1918. gadā uzturas Itālijā. Viņa mirst 1944. gadā Cīrihē neatstājot pēcnācējus.
Pašreiz redzamais muižas komplekss ir veidojies no 18. gs. Beigām līdz 19. gs. sākumam. Līdz mūsdienām saglabājušās pils jeb kungu mājas vecums ir apmēram 200 gai, par ko liecina atrastais vējrādis ar gadskaitli „1793”. Pats kungu nams nav tik vizuāli efektīvs kā vēlāk celtā pārvaldnieka māja. Kungu māja krāsota bāli dzeltenā krāsā. Iekšienē saglabājies 19. gs. otrās puses plānojums ar vēlākām izmaiņām. Labi saglabājusies jumta konstrukcijas izbūve liecina, ka ēka tikusi pagarināta. Maz ziņu par bijušo iekštelpu bagātīgo interjeru. Ir saglabājušās tikai dažas detaļas. Parkets bija veidots kā dažādu koka dēlīšu mozaika; dažās telpās bijušas zīda tapetes; par zaļā un dzeltena marmora kamīniem liecina tikai atrastās lauskas, logu palodzēm lietots balts marmors. 1949. gada arhitektoniskajā apsekojumā daļa šo detaļu ir aprakstītas, taču nedaudz vēlāk vairs nav konstatētas.
Pēc veco aumeisteriešu atmiņām, kungam bijusi „medību”, jeb „zaļā istab”, kur atradušās medību trofejas un ieroči. „Kafijas istaba” savukārt ieturēta brūnos toņos. Tur atradies kamīns, kura priekšā klāts kafijas galds. Uz ēdamistabu veda divviru durvis. Sienas istabā bija apdarinātas ar koka paneli, bet visgreznākie bija griesti: tumša ozolkoka iekārto griestu kesonos iestiprināti dekoratīvi keramikas šķīvji.
Muižas pilij bijusi arī piebūve, kura saukta par ziemas dārzu, oranžēriju, siltumnīcu, dreifūzi u.c. Tajā audzēti dažādi siltummīloši augi un pat mituši pāvi, veidojot patīkamu atpūtas vietu. Ieeja bijusi tieši no pils telpām. Apsildīšanas kanāli no ķieģeļiem veidoti zem grīdas. Pagrabā bijusi vīnogu un ābolu sulu spiestuve un vīna gatavošanas vieta. Šim nolūkam iebūvētas 4 centnera vannas.
Pils priekšā veidots parādes pagalms ar pebraucamo rundēli. Šeit bijis arī paviljons un fon Vulfu dzimtas piemiņas akmeņi.
No parādes pagalma redzama otra nozīmīgākā un daudz greznākā kompleksa ēka – pārvaldnieka māja, saukta arī par „sarkano māju”, jo būvēta no vietējiem sarkaņiem ķieģeļiem. Uzraksts uz jumta spēres „1896” liecina par ēkas vecumu. Tā celta neorenesanses stilā ar tam raksturīgo ārējo un iekšējo apdari. Celtnes greznās, sarkano ķieģeļu fasādes ar apmetuma apdari papildina metālkalumi. Pārvaldnieka māja nav būtiski pārbūvēta. Saglabājušās liecības par par tā laika kvalitatīvajiem galdniecības izstrādājumiem un iekšējo interjeru.
Telpām raksturīgs polihroms krāsojums, rāmju sistēma ar ornamentālām joslām. Apdare, krāsojums, tonālie risinājumi un ornamenta zīmējumi veido pilnvērtīgu 19. gs. otrās puses dzīvojamās ēkas interjeru. Krāsojumā izmantotas gaiši pelēkā, tumši pelēkā, zilā un gaiši zilā, brūnā, okerdzeltenā un rozā krāsas. Galdniecības izstrādājumi pārsvarā veidoti no priedes un bērza, dažreiz imitējot ozolkoku.
Abās greznākajās telpās ir sienu apakšējo daļu panelējums, bet griesti veidoti ar kasetējumu, kas aizpildīts ar dažādos leņķos liktiem gropētiem dēļiem.
Ekas apkuri nodrošināja krāsnis, no kurām greznākā atradās galvenajā zālē. Te ir bijusi arī viena no muižas senākajām elektroinstalācijām ar stikla izolatoriem virs apmetuma, pieskaņojot tos sienas krāsojumam.
Staļļa un ratnīcas, kučieru mājas un manēžas celtniecība pabeigta 19. gs., izveidojot ar zirgkopību saistītu ēku grupu, ieskaitot atsevišķu pagalmu un aploku.
Pulksteņklēts un labības klēts atrodas vistuvāk kungu mājai un ir veidotas vienotā stilistiskā formā. Klēts stipri pārbūvēta un tāpēc zaudējusi savu sākotnējo izskatu. Pulksteņklēts nosaukums skaidrojams ar to, ka virs jumta bijis izbūvēts koka tornis, kur atradies zvans. Ar to dots signāls gājēju un muižas kalpu darba cēliena beigām, tādēļ arī nosaukums pulksteņklēts.
Pakrastē, gandrīz pie paša ezera, kas tagad pilnībā pārpusvojies, atradās lopu kūts, šķūnis, muižas spirta brūzis un kalpu māja. Nedaudz tālāk no centrālās daļas atrodas bijušais pagasta nams, vēlāk pasts, un magazīnas klēts.
Arpus muižas centrālās daļas paliek kalpu māja un tvaika dzirnavas, ķieģeļu ceplis. Eka, kas nepieder muižai, bet veido tās vizuālo tēlu ir krogs. Tas atrodas pie ceļa, kas ved no muižas centra uz baznīcu.
 |
| Aumeisteru muižas (Serbigal) parks 2011.g. Foto : Māra Evardsone |
Parks
Pašreizējais Aumeisteru muižas parks nav vecāks par 100-160 gadiem. Pirmais Aumeisteru muižas ainavu parks veidots 19. gs. sākumā starp jaunuzcelto mūra pili un Zaļo dīķi. Parka telpiskā kompozīcijā sākumā bijis ietverts arī vecais augļu un sakņu dārza dīķis, par ko vecie aumeisterieši stāstījuši, ka gulbji peldējuši pie pašas pils.
Nelielo, ieapaļo dīķi, kas atradās lejpus muižas pils (terases ar kāpnēm veidotas tikai 19.gs. beigās) aiz nolaidena, ceriņu un introducēto mežrožu ieskautā zāliena, varēja apiet pa platu pastaigu ceļu, kā arī nokļūt liepu, egļu, baltegļu un dažādu svešzemju krūmu paēnā.
Dīķa pretējā krastā redzami koku un krūmu puduri, kur starp lapu koku vainagiem pavīd arī skuju koki. Eksotiski izskatījās dažādās Vāczemes egles un priedes.
Zaļā dīķa krastmalai tuvākais ceļš atkārtoja visus krasta līkumus. Domājams, ka šajā skatā bija pamanāms arī mazais dīķis, kas varēja izskatīties pēc veca nocietinājuma grāvja. Aizraušanās ar mākslīgajām pilsdrupām, kapakmeņiem un vientuļnieku būdiņām ainavu parkos bija beigusies, bet nojausmas par nocietinājumu grāvjiem pilnīgi no modes neizgāja nekad.
Vēl 19.gs. 70. gados Aumeisteru muižas parks aizņēma tikai augšminēto platību. Pils dienvidaustrumu pusē atradās parādes pagalms ar ieapaļu rundēli, kam gar malu veda ceļš no Valkas uz Palsmani un tālāk uz Piebalgu.
Pret muižas pili aksiāli orientētais piebraucamais ceļš veda caur plašu augļu dārzu, kas bija sadalīts vienādos četrstūros. Vienā no tiem atradās laistīšanai paredzēts dīķis, kas vēl tagad redzams Palsmanes ceļa malā. Līdzīga ozīme bijusi arī Gobu dīķim.
Lauksaimniecības zeme līdz senajam apvedceļam kļūst par jauno parku ar lielām ar lielām Sibīrijas ciedrupriežu, baltegļu, egļu un lapegļu grupām. Tādejādi ceļš paliek parka vidū. Laistīšanas dīķis kļūst par ainavu parka sastāvdaļu un tos apstāda ar visdažādākajiem svešzemju kokiem un krūmiem. Mode tolaik ir pievērsusies Sibīrijai, Kīnai un Ziemeļamerikai – stāda Nutkas avenes, tūjas. Azijas izcelsmes ceriņus un Amerikas vilkābeles, krokainās rozes.
Vaļņa nogāzē pret brūzi, bija iestādīts mežs, kur atrodami gan vietējo sugu koki un krūmi, gan Sibīrijas ciedru priedes un baltegles , lapegles, stepju gobas, svešzemju savvaļas rozes, kklintenes u.c.
1880.gada pārmaiņas skar ne tikai Sarkanās mājas apkārtni. Tad pārveido arī muižas parka centrālo daļu un lauci, kas sniedzās no pils līdz Zaļajam dīķim. Abas lauces puses ietvēra ar betona atbalstsienām un balustrādēm. Pastaigu ceļus novirza augšpus atbalstsienām. Pils priekšā uz parka pusi aiz relatīvi šaura ceriņu, rožu krūmu un puķu stādījuma izveido veselu terašu un kāpņu sistēmu.
1899. gadā muižas centram tika izstrādāts un drīz realizēts elekrifikācijas plāns. Elektrību ieguva tvaika dzirnavās un apgaismoja ne vien muižas ēkas, bet sūknēja arī ūdeni, pat kūtīm. Netālu – Melnajā purvā ieguva pakaišu kūdru, ko sasmalcināja muižas dzirnavās. Kūtīs siens pa lūkām no kūtsaugšas tūlīt dots lopiem priekšā.
19.gs. beigās izveidoja ķieģeļu cepli, kura ražojumus izmantoja muižas ēku būvei, arī Sarkanajai Mājai.
Emīla fon Vulfa iecere bijusi izveidot tādu šķirnes zirgu audzētavu, lai tie piedalītos nozīmīgās sacensībās un, protams, uzvarētu. Diemžēl nāve pārtrauca šo viņa nodomu.
Informācija : Pēc Aijas Priedītes, Vinetas Skutānes, Ilzes Janelis grāmatas Aumeisteru muiža. Rīgā, 1999)
