Stāmerienas muižas apbūve, salīdzinot ar daudzām citām Latvijas muižām, ir samērā jauna. Tā sākusi veidoties tikai 19. gadsimtā. Pirms tam Stāmeriena ilgu laiku bijusi Vecgulbenes muižas pusmuiža. 1802. gadā Vecgulbenes muiža kļuva par fon Volfu dzimtas īpašumu.
Muižas pirmajiem īpašniekiem - Johanam Gotlībam II fon Volfam (von Wolff) un viņa kundzei Marijai Klementīnei - bija septiņi dēli un trīs meitas.
20. gadsimta sākumā Stāmerienas muižas īpašnieki bija divi brāļi - Boriss un Pauls fon Volfi. Abi guvuši labu izglītību un savu karjeru saistījuši ar Pēterburgu un cara galmu. Boriss fon Volfs 1894. gada 30. janvārī Francijas kūrortā Mentonā salaulājās ar 1858. gadā Modenā dzimušo itāliešu kamerdziedātāju Mariju Terēzi Alisi Lauru Barbi (Barby), kuras māksliniecisko sniegumu tolaik augstu vērtējis izcilais komponists J. Brāmss. A. Barbi atteicās no mākslinieces karjeras par labu laulībai. 1894. gada 15. novembrī Nicā pasaulē nāca vecākā meita Aleksandra (Aleksandrīne) Alise Marija (1894 -1982 ), bet 1896. gada 11. jūlijā – Olga. Pēc Borisa fon Volfa nāves viņa atraitne 1920. gadā salaulājās ar Itālijas vēstnieku Londonā marķīzu della Toretu (della Torretta).
1920./30-tos gadus Stāmerienā simboliski var dēvēt par Džuzepes Tomazi di Lampedūzas ( Giuseppe Tomasi di Lampedusa) laiku. Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos glabājas informācija, kas dokumentē rakstnieka uzturēšanās laiku Latvijā. Lai gan apzinātie dokumenti nesniedz pilnīgu un hronoloģiski secīgu pārskatu, tomēr pieejamie dati atspoguļo un iespēju robežās ļauj izprast būtisko Džuzepes Tomazi saskarsmē ar Latviju un attiecībās ar Stāmerienas muižas īpašnieci Aleksandru fon Volfu, kas vainagojās ar laulībām 1932. gadā. Domājams, ka abu iepazīšanās notikusi Londonā, ar viņas mātes un viņas otrā vīra – itāliešu diplomāta Pjetro della Toretas, rakstnieka tēvoča - starpniecību. Piebilstams, ka Aleksandras 1918. gadā noslēgtā laulība ar Andreju Pilaru fon Pilhau (Pilar von Pilchau) nebija izdevusies, un 1932. gada 19. jūlijā tā tika šķirta. Drīz pēc tam - tā paša gada 24. augustā - Vissvētākās Marijas pasludināšanas pareizticīgo baznīcā Rīgā Džuzeppe Tomazi un Aleksandra fon Volfa salaulājās. Par to tika paziņots arī Itālijas konsulam Latvijā.
1920./30-tajos gados Stāmerienas muižas īpašniece Aleksandra fon Volfa daudz ceļoja, periodiski uzturēdamās ārzemēs, Rīgā un Stāmerienā. Muižā Aleksandra dzīvoja arī pēc laulības šķiršanas un muižas atdāvināšanas šķirtajam vīram Andrejam Pilaram fon Pilhauam.
Plašākam interesentu lokam ir iespēja iepazīties ar Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un personisko arhīvu materiāliem par itāliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas saskarsmi ar Latviju. Pirmoreiz tā radās 2002. gada pavasarī Valsts mākslas muzejā atklātajā izstādē „Ir Stāmeriena Sicīlijai rada!”. Šobrīd daļa šīs izstādes kā pastāvīgā ekspozīcija skatāma Stāmerienas muižas pilī.
Runājot par pašu Stāmerienas muižu, pirmām kārtām jāatzīst, ka tā veidojusies ļoti skaistā apvidū pie diviem - Stāmerienas un Pogas - ezeriem. Nav iespējams norādīt precīzus ēku celšanas gadus, tomēr domājams, ka lielāka daļa ēku celta 19. gadsimta pirmajā pusē. Apbūves greznākās ēkas – pils sākotnējo celtniecību var datēt ar 19. gadsimta sākumu, jo zināms, ka 1822. gadā tā bijusi mūra ēka ar dakstiņu jumta segumu. Vēlākajos gados pils vairākkārt pārbūvēta un paplašināta. Šo darbu rezultātā Stāmerienas muižas pils kļuva par vienu no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas muižu vidū. Līdzīgi daudzām citām Latvijas pilīm, 1905. gadā tika arī Stāmerienas pils tika nodedzināta. Drīz pēc tam sākās atjaunošanas darbi, kas pabeigti 1908. gadā. Pils netika atjaunota iepriekšējā izskatā, bet gan - stipri pārbūvējot, tādējādi tā ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes.
Stāmerienas muižas pils baronu fon Volfu dzimtas īpašumā palika arī pēc 1920. gada agrārreformas, tādēļ dzimtas pārstāvji šeit dzīvoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
Ap pili ir vairāk nekā 20 ha liels ainavu stila parks. Tas veidots pēc tā saucamā vēdekļveida principa, t.i., no viena centrālā punkta (pils) paveras ļoti tālas skatu perspektīvas. Tuvākajā apkārtnē saglabājušās vairākas muižas apbūves ēkas – kalēja dzīvojamā māja ar smēdi, zirgu stallis, ratnīca un kučiera dzīvoklis, kalpu māja, meldera māja, klēts u.c., kā arī 1904. gadā celtā Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.
Pēc Otrā pasaules kara pilī tika izveidots Stāmerienas Lauksaimniecības tehnikums. Vēlāk šeit saimniekoja padomju saimniecība „Stāmeriena” un ciema Izpildkomiteja. Šīs iestādes pili savām vajadzībām izmantoja līdz pat 1992. gadam, kad p.s. „Stāmeriena” likvidēja. Pēc tam sešus gadus ēka vispār netika izmantota.
Kopš 1998. gada Stāmerienas pili, parku un divas saimniecības ēkas apsaimnieko SIA „Zeltaleja 1” . Šajā laikā veikti nepieciešamākie darbi, lai novērstu ēku bojāeju. Arī parkā tiek veikti regulāri kopšanas darbi. Nu Stāmerienas parks ir viens no vislabāk koptajiem vēsturiskajiem parkiem Gulbenes rajonā. Pils ir atvērta publikas apmeklējumiem, interesentiem tiek piedāvātas arī gida vadītas ekskursijas.
Stāmerienas muiža izveidota 1809. gadā, atdalot to no Vecgulbenes muižas. Pēc J. G. fon Volfa nāves muižu mantoja jaunākais dēls, bet vēlākos gados - viņa pēcnācēji.
20. gadsimta sākumā Stāmerienas muižas īpašnieki bija divi brāļi - Boriss un Pauls fon Volfi. Abi guvuši labu izglītību un savu karjeru saistījuši ar Pēterburgu un cara galmu. Boriss fon Volfs 1894. gada 30. janvārī Francijas kūrortā Mentonā salaulājās ar 1858. gadā Modenā dzimušo itāliešu kamerdziedātāju Mariju Terēzi Alisi Lauru Barbi (Barby), kuras māksliniecisko sniegumu tolaik augstu vērtējis izcilais komponists J. Brāmss. A. Barbi atteicās no mākslinieces karjeras par labu laulībai. 1894. gada 15. novembrī Nicā pasaulē nāca vecākā meita Aleksandra (Aleksandrīne) Alise Marija (1894 -1982 ), bet 1896. gada 11. jūlijā – Olga. Pēc Borisa fon Volfa nāves viņa atraitne 1920. gadā salaulājās ar Itālijas vēstnieku Londonā marķīzu della Toretu (della Torretta).
1920./30-tos gadus Stāmerienā simboliski var dēvēt par Džuzepes Tomazi di Lampedūzas ( Giuseppe Tomasi di Lampedusa) laiku. Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos glabājas informācija, kas dokumentē rakstnieka uzturēšanās laiku Latvijā. Lai gan apzinātie dokumenti nesniedz pilnīgu un hronoloģiski secīgu pārskatu, tomēr pieejamie dati atspoguļo un iespēju robežās ļauj izprast būtisko Džuzepes Tomazi saskarsmē ar Latviju un attiecībās ar Stāmerienas muižas īpašnieci Aleksandru fon Volfu, kas vainagojās ar laulībām 1932. gadā. Domājams, ka abu iepazīšanās notikusi Londonā, ar viņas mātes un viņas otrā vīra – itāliešu diplomāta Pjetro della Toretas, rakstnieka tēvoča - starpniecību. Piebilstams, ka Aleksandras 1918. gadā noslēgtā laulība ar Andreju Pilaru fon Pilhau (Pilar von Pilchau) nebija izdevusies, un 1932. gada 19. jūlijā tā tika šķirta. Drīz pēc tam - tā paša gada 24. augustā - Vissvētākās Marijas pasludināšanas pareizticīgo baznīcā Rīgā Džuzeppe Tomazi un Aleksandra fon Volfa salaulājās. Par to tika paziņots arī Itālijas konsulam Latvijā.
1920./30-tajos gados Stāmerienas muižas īpašniece Aleksandra fon Volfa daudz ceļoja, periodiski uzturēdamās ārzemēs, Rīgā un Stāmerienā. Muižā Aleksandra dzīvoja arī pēc laulības šķiršanas un muižas atdāvināšanas šķirtajam vīram Andrejam Pilaram fon Pilhauam.
Plašākam interesentu lokam ir iespēja iepazīties ar Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un personisko arhīvu materiāliem par itāliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas saskarsmi ar Latviju. Pirmoreiz tā radās 2002. gada pavasarī Valsts mākslas muzejā atklātajā izstādē „Ir Stāmeriena Sicīlijai rada!”. Šobrīd daļa šīs izstādes kā pastāvīgā ekspozīcija skatāma Stāmerienas muižas pilī.
Runājot par pašu Stāmerienas muižu, pirmām kārtām jāatzīst, ka tā veidojusies ļoti skaistā apvidū pie diviem - Stāmerienas un Pogas - ezeriem. Nav iespējams norādīt precīzus ēku celšanas gadus, tomēr domājams, ka lielāka daļa ēku celta 19. gadsimta pirmajā pusē. Apbūves greznākās ēkas – pils sākotnējo celtniecību var datēt ar 19. gadsimta sākumu, jo zināms, ka 1822. gadā tā bijusi mūra ēka ar dakstiņu jumta segumu. Vēlākajos gados pils vairākkārt pārbūvēta un paplašināta. Šo darbu rezultātā Stāmerienas muižas pils kļuva par vienu no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas muižu vidū. Līdzīgi daudzām citām Latvijas pilīm, 1905. gadā tika arī Stāmerienas pils tika nodedzināta. Drīz pēc tam sākās atjaunošanas darbi, kas pabeigti 1908. gadā. Pils netika atjaunota iepriekšējā izskatā, bet gan - stipri pārbūvējot, tādējādi tā ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes.
Stāmerienas muižas pils baronu fon Volfu dzimtas īpašumā palika arī pēc 1920. gada agrārreformas, tādēļ dzimtas pārstāvji šeit dzīvoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
Ap pili ir vairāk nekā 20 ha liels ainavu stila parks. Tas veidots pēc tā saucamā vēdekļveida principa, t.i., no viena centrālā punkta (pils) paveras ļoti tālas skatu perspektīvas. Tuvākajā apkārtnē saglabājušās vairākas muižas apbūves ēkas – kalēja dzīvojamā māja ar smēdi, zirgu stallis, ratnīca un kučiera dzīvoklis, kalpu māja, meldera māja, klēts u.c., kā arī 1904. gadā celtā Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.
Pēc Otrā pasaules kara pilī tika izveidots Stāmerienas Lauksaimniecības tehnikums. Vēlāk šeit saimniekoja padomju saimniecība „Stāmeriena” un ciema Izpildkomiteja. Šīs iestādes pili savām vajadzībām izmantoja līdz pat 1992. gadam, kad p.s. „Stāmeriena” likvidēja. Pēc tam sešus gadus ēka vispār netika izmantota.
Kopš 1998. gada Stāmerienas pili, parku un divas saimniecības ēkas apsaimnieko SIA „Zeltaleja 1” . Šajā laikā veikti nepieciešamākie darbi, lai novērstu ēku bojāeju. Arī parkā tiek veikti regulāri kopšanas darbi. Nu Stāmerienas parks ir viens no vislabāk koptajiem vēsturiskajiem parkiem Gulbenes rajonā. Pils ir atvērta publikas apmeklējumiem, interesentiem tiek piedāvātas arī gida vadītas ekskursijas.
